Pēc izrādes 'Erīda " apraksta ar mani sazinājās teātra ļaudis. Radās iespēja izveidot nelielu aprakstu par teātra radošo darbību. To izmantoju. Šobrīd teātrī gandrīz viena pēc otras notiek iestudējuma "Telefonu grāmata" izrādes. Tās redzamas kolektīva draugiem un radiem. Cerams, ka pēc tam izrāde būs repertuārā, redzēs visi, kam patīk Dramaturgu teātra iestudējumi. Lasiet - tā domā un dzīvo teātŗi espšie. Tie, kas strādā skatītājam. Gan redzami uz skatuves, gan neredzami nodrošinot izrāžu tapšanu, teātra darbību.
Teātra mākslinieciskais vadītājs ,režisors Hermanis Paukšs.
Aprakstā par "Erīdas" iestudējumu es jau minēju mazliet no teātra vēstures. Varbūt ir kas svarīgs un nepieminēts? Hermanim Paukšam kā celmlauzim viss labāk zināms?
Protams, par Dramaturgu teātra tapšanu un priekšvēsturi varētu apjomīgu romānu uzrakstīt, bet aprakstā būtiskākais ir pateikts, un nekas, ko piebilst, prātā neiešaujas.
Teātra mērķi. Kas ir tas, ko šobrīd grib sasniegt? Kādi mērķi nākotnei?
Šobrīd teātrim svarīgākais ir publicitāte. Nākotnē galvenais ir nezaudēt elastību un spēt pielāgoties mainīgajiem apstākļiem gan teātrī pašā, gan ārpus tā. Nemainīgs paliek tikai virziens: aktieru un izrāžu kvalitātes nemitīga paaugstināšana, aktieru, režisoru un dramaturgu skaita vairošana.
Cik iestudējumos vienam aktierim ir lomas sezonas laikā? Cik daudz šo teātri uzskatiet par režisora teātri, kur aktieru pašizpausme- režisora rāmjos, bet cik daudz par teātri, kur lugas atklāsmē piedalās radošais kolektīvs?
Viss atkarīgs no tā, cik aktierim ir brīvā laika. Dažiem salasās pat 5 - 6 jaunas lomas sezonas laikā, citiem - tikai pa vienai. Mainoties katra aktiera dzīves apstākļiem, mainās arī viņa aizņemtība teātrī. Dramaturgu teātris nenoliedzami ir režisora teātris, kur aktierim jāizpaužas režisora noteiktajos rāmjos. Bet padomus drīkst dot jebkurš, un, ja režisoram tie šķiet vērā ņemami, tad viņš tā arī dara.
Lugas iestudē vairāki režisori. Daudzas- paši autori. Vai tas nav neinteresanti? Cits cilvēks autora darbam- lugai varbūt saskatīs kaut ko citu? Tās nav bailes pazaudēt iestudējumā autora ideju, domu?
Dramaturga galvenās bailes: ka režisors var viņu sakompromitēt, uztaisot draņķīgu izrādi. Droši vien kādam ir arī bailes, ka iestudējumā pazudīs viņa doma. Man šādu baiļu noteikti nav, jo labā iestudējumā nekas būtisks no autora nepazūd, lai arī var parādīties citā rakursā. Interesanti ir iestudēt gan paša lugas, gan cita autora sacerējumus. Ja taisi pats savējo, tad redzi, kā materializējas tavas iztēles vīzijas. Tas ir arī ļoti pamācoši, jo ne visu, kas rodas pie datora, var adekvāti realizēt uz skatuves. Līdz ar to, taisīdams pats savu lugu, tu ik pa brīdim atklāj kļūdas, ko, nākamās lugas rakstot, vairs nepieļausi. Tomēr man labāk patīk iestudēt citu autoru darbus: tas ir kā ceļojums nezināmajā.
Stāsta teātra direktors Māris Rauba.
Zinu, ka šobrīd teātris darbojas Jūsu uzņēmuma telpās. Vai tas ir vienīgais iemesls saistībai ar teātri? Kā tā sākās? Gan vispār teātrī, gan Dramaturgu teātrī.
Ar teātri man viss sākās vēl tālajos deviņdesmitajos gados (pašā to sākumā) kad es vēl jauns puika būdams mācījos pie Hermaņa Paukša teātra pulciņā . Jau daudzus gadus vēlāk Hermanis mani uzrunāja lai atgriežos spēlēt teātri. Tam arī piekritu. Jau nedaudz vēlāk Hermanis atkal mani uzrunāja ar jautāju vai es būtu ar mieru vadīt teātri. Nedaudz apdomājis šo jautājumu es tam piekritu un tā jau vadu laikam jau ceturto gadu. Šajā laika sprīdī esam tikuši pie savām telpām , saviem studistiem un absolventiem.
Vai teātra direktoram arī ir kādi nākotnes sapņi, nodomi Dramaturgu teātra saistībā?
Ir liels prieks par skatītāju zāli ko pagājušajā gadā palaidām tautās. Sapņi saistībā ar teātri ir interesants jautājums - kā jau katram vadītājam man gribās lai visi zina par mums , tad būtu pamats arī lielākai skatītāju zālei , lai gan tas jau ir ieplānots uz tuvāko nākotni, nu un vēl varbūt kādu kino nofilmēt ar mūsu aktieriem, režisoriem , dramaturgiem utt.
Runā Andris Zeibots, dramaturgs, aktieris, režisors.
Teātris autoram, kas savu darbu vēlas redzēt iestudētu DT, piedāvā līdzdarboties. Pieminēts tiek aktiera darbs. Vai citas funkcijas arī ir iespējamas?
Nu, jā… Manā praksē ir gadījies būt arī režisoram, kad jāuztaisa pašam sava luga, māksliniekam, kad jānoformē savas un citas izrādes, savām izrādēm ir jāuztaisa mūzikas un citu skaņu efektu diski, jākļūst par kustību konsultantu sarežģītākām, teju vai akrobātiskām darbībām. Teiksim, nelielai ilustrācijai: "Latviešu paradīzē" ir skats, kur Vells ievelk ar aitu pa muguru Dieviņam. Varat ticēt uz vārda, ka bez akrobātikas priekšzināšanām visām trim aktrisēm nebūtu bijis iespējams paveikt šādu triku - Vells uztur ritmu, lai "trāpītu pa muguru" tieši saskaņā ar efektu mūzikā, Aitiņai jāuzlec pietiekami augstu, lai izskatās, ka "ar viņu" tiešām trāpīts partnerim pa muguru (vēl viena aitiņa aiz muguras "nodrošina" šo lēcienu, arī piefiksē "trieciena" brīdi), savukārt, Dieviņam jānospēlē, ka ir trāpīts. Daudzi no mūsu aktieriem izrādēs ir "piestrādājuši" kā skaņu un gaismu operatori pie attiecīgajām pultīm, kuras attiecīgi jāpārzina, lai tiešām īstajā brīdī izrādē nostrādātu atbilstošais audiālais vai vizuālais paņēmiens. Skaidrs, ka operatoriem arī jāmēģina kopā ar aktieriem, lai izslēgtu nevajadzīgas nejaušības. Tā, ka ne velti mēs teātrī strādājam 7 dienas nedēļā.
Vai apmācība autoram- topošajam aktierim ir Dramaturgu teātra studijas mācību apjomā?
Es kādreiz bijušajā Konservatorijā studēju režiju un aktiermeistarību 4 gadus, bet tas bija 80-to gadu sākumā. Tagad Hermanis Paukšs ar savām meistarības klasēm, ieskaitot izrāžu veidošanu ar studistiem, tiek galā apmēram divos gados. Tas daļēji ir joks, bet daļēji arī patiesība. Tomēr skaidrs, ka meistarības mācības pat jau "gatavajiem" mūsu teātra aktieriem turpinās arī vēlāk - turpmāk izrāžu iestudēšanas laikā, vai paralēli, ja nepieciešams (kā gadījumā ar treniņiem akrobātikai augstāk minētajā piemērā), tāpat deju studijām, elpošanas un ritma vingrinājumiem, lomas iekšējās līnijas veidošanas principu apgūšanā utt. - daudzi no jums jau zina, ka aktiermeistarība ir ārkārtīgi plašs studiju lauks un normāli aktieri pat Holivudā savu meistarību izkopj visu dzīvi, mācīties nekad nav par vēlu, ko varu teikt arī pats par sevi. Varbūt pat pirmām kārtām par sevi, jo man vienmēr ir vairāk paticis mācīties, nekā savas iegūtās prasmes pielietot, bet tas jau ir cits jautājums un, vispār, "mans gadījums" ir stipri individuāls.
Kā darbošanās praktiski teātrī ietekmē radošo darbību? Ir kādas jaunas iegūtas zināšanas?
Es ceru, ka nemitīgi kaut ko mācos tur, kur kaut ko daru, vai domās, vai praktiski, vienalga, un tas var notikt vienmēr un visur, kur esmu, pat trolejbusā, vienkārši teātrī manām studijām ir radīti pienācīgi apstākļi, kaut kādā ziņā arī pats mēģinu šādus apstākļus radīt savu iespēju robežās.
DT konsekventi veido tā sauktās "urīnpūšļa" garuma izrādes. Lai DT iestudētu, tāda garuma lugas jāveido. Tas nav radoši ierobežojoši?
Funkcionāli ierobežojumi ir tikai papildus noteikumi spēlē, nu, piemēram: ja mums uz skatuves ir 30 gaismas ķermeņi, tad ar šiem trīsdesmit jānogaismo tieši tās izrādes, kuras taisu, un no šī viedokļa Operā varētu būs desmit reizes vairāk lukturu nekā mums, tie visi ir tikai noteikumi, mēs varam uztaisīt tādas dekorācijas, kuras varam atļauties, ņemot vērā, ka mūsu teātris nekādas valsts dotācijas nesaņem, pašiem jātiek galā. Visa iepriekšējā sasaitē tieši laika ierobežojums izrādes garumam nav sevišķi traucējošs "spēles noteikums", lai es to uztvertu kā reālu šķērsli - jo iepriekš orientējoties uz noteiktu garumu jau lugas rakstīšanas ieceres stadijā, pieturēties pie šāda "grafika" nemaz nav tik grūti pat iesācējam, es katrā ziņā neteiktu, ka tādam ierobežojumam vispār ir kāda vērā ņemama nozīme…
Atbild Dramaturgu teātra aktrise Aiga Šokolaite.
Kā radās interese par aktierdarbu? Ir pirms DT kāda iepriekšēja pieredze?
Interese pa teātri aizsākās pamatskolas laikā, gadus 10 atpakaļ. Kopā ar vēl dažiem aktīviem domubiedriem un azartisku krievu valodas skolotāju priekšgalā, izveidojām savu, šajā izglītības iestādes vēsturē pirmo - skolas teātri, ar ko paši ārkārtīgi lepojāmies. Pārsvarā iestudējām nelielus skečiņus un tematiskas izrādes ar kuriem uzstājāmies skolas pasākumos. Tā arī pamazām radās pastiprināta interese par teātra mākslu un aktiera darbu. Šī interese un aizraušanās ar katru gadu ņēmās tikai spēkā un, nonākot Dramaturgu teātrī, tā ir pāraugusi jau par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu, manu sirds darbu.
Vai apmācību apjoms studistiem ļauj justies droši reālos iestudējumos?
Manuprāt, režisora Hermaņa Paukša, izveidotā apmācību sistēma un tās ilgums - 18 mēneši, ir optimāls, lai attīstītu studiju dalībniekos aktiermeistarības pamatus. Tos turpina pilnveidot arī izrāžu iestudēšanas gaitā. Par to, vai aktieris pēc apmācībām jūtas uz skatuves droši un pārliecināti, vērtē režisors un skatītājs, bet labs rezultāts un gandarījums par paveikto būs grūti sasniedzams bez disciplīnas un pamatīga darba. Studiju dalībniekiem nodarbību apmeklējumu, kā arī izrāžu mēģinājumu skaits, netiek ierobežots, un, ja vien ir vēlēšanās un laiks, var nākt kaut vai uz visām nodarbībām un izrāžu mēģinājumiem. Kā reiz teicis renesanses ģēnijs Mikelandželo - "Lai būtu ģēnijs nepieciešams 99% darba un 1% talanta".
Zinu, ka katru lomu iestudē 3-5 aktieri. Tas nav iemesls zināmai radošai greizsirdībai?
Es domāju tas, ka lomu iestudē vairāki aktieri, kādā patiešām varētu radīt pamatu radošai greizsirdībai. Vai esmu pati to izjutusi? Nē. Varbūt tāpēc, ka es necenšos nevienam izpatikt, vienīgais, ko es varu izdarīt, ir nospēlēt savu tēlu pēc iespējas labāk, piemērojot sevi lomai, nevis otrādi. Esmu novērojusi, ka, jo vairāk cilvēks izjūt savu konkurētspēju, jo mazāk greizsirdīgs viņš ir. 4. Lomu skaits sezonas laikā katram aktierim var būt ļoti atšķirīgs. Lielākoties tas ir atkarīgs no jaunu izrāžu iestudējumu skaita un aktieru piemērotības lomai, kā arī viņa iespējām veltīt pietiekami daudz laika izrāžu mēģinājumiem. Personiski man šajā sezonā ir bijusi iespēja spēlēt 3 jaunās izrādēs.
Cik iestudējumos vienam aktierim ir lomas sezonas laikā? Cik daudz šo teātri uzskatiet par režisora teātri, kur aktieru pašizpausme- režisora rāmjos, bet cik daudz par teātri, kur lugas atklāsmē piedalās radošais kolektīvs?
Nevarētu izcelt kā atsevišķi atdalāmus režisora uzstādītos rāmjus no aktiera devuma izrādes tapšanā. Režisors, sākot iestudēt jaunu izrādi, strādā ar aktieriem, cenšoties ievirzīt viņus, viņaprāt, pareizajā virzienā. Tālākā mēģinājumu procesā, režisors ļauj aktierim izpausties pašam, lai labāk iejustos tēlā, bet izrāde līdz skatītājam nonāk tikai cieša aktieru un režisora kopdarba rezultātā.
Dramaturgu teātris 2012.gada 21.decembrī kopīgi sagaidot "Pasaules galu".
Foto; Daiga Ušacka. 